Valdes locekļa amata pienākumu pildīšana bez atlīdzības var tikt atzīta par dāvinājumu, uz kuru kreditori var vērst piedziņu Civillikuma 1927.panta kārtībā
Civillikuma 1927.pants noteic, ka manta atzīstama par dāvinātu tikai tiktāl, ciktāl no tās atvilkti dāvinātāja parādi. Tādējādi saskaņā ar Civillikuma 1927.pantu kreditoriem ir tiesības vērst piedziņu uz dāvanu, proti, kreditoram ir tiesības vērst savu prasījumu pret apdāvināto, lai no parādnieka izdarītā dāvinājuma panāktu parādnieka saistību izpildi.
Civillikuma 1927.pants pamatā tiek piemērots ķermenisku lietu dāvinājuma gadījumā, visbiežāk – nekustamo īpašumu dāvinājuma gadījumos. Tomēr Civillikuma 1927.panta mērķis ir aizsargāt kreditorus, neatkarīgi no noslēgtā dāvinājuma līguma veida un pastāvošo dāvinājuma tiesisko attiecību satura. Civillikuma 1927.pantā lietotais jēdziens “manta” nav tulkojams šauri, bet gan ir saprotams kā mantisko labumu un tiesību kopums. Proti, dāvinājums saskaņā ar Civillikuma 1912.pantu nav tikai lieta, un dāvinājums var būt arī atteikšanās no kādas tiesības apdāvinātam par labu, kā to paredz Civillikuma 1014.pants. Līdz ar to Civillikuma 1927.pants var tikt piemērots arī citu dāvinājumu gadījumā, piemēram, kad dāvinājums ir atteikšanās no kādas tiesības apdāvinātam par labu vai lietu bezmaksas pārziņa, ja vien šis dāvinājums, ko saņēmis apdāvinātais, ir mantiski novērtējams.
Jaunākajā tiesu praksē ir atzīts, ka valdes locekļa darbs bez atlīdzības Civillikuma 1912.panta izpratnē var būt dāvana (par labu komercsabiedrībai, kurā valdes loceklis pilda savus amata pienākumus bez atlīdzības), uz kuru kreditori var vērst piedziņu Civillikuma 1927.panta kārtībā.[1] Tādējādi ir pieļaujams un pastāv iespēja, ka kreditors, pret kuru valdes loceklis nav nokārtojis savas parādsaistības, ceļ prasību, pamatojoties uz Civillikuma 1927.pantu, pret komercsabiedrībām, kurās valdes loceklis pilda savus valdes locekļa pienākumus bez atlīdzības.
Nenoliedzami saskaņā ar Komerclikuma 221.panta astoto daļu komercsabiedrības valdes loceklim ir tiesības, nevis pienākums, saņemt atlīdzību. Tomēr Senāts ir atzinis, ka gadījumā, ja komercsabiedrība (apdāvinātais) ir ar valdes locekli (dāvinātāju) tieši saistīta persona, iebilstot pret valdes locekļa kreditoru celto prasību, tieši komercsabiedrībai ir jāpierāda apstākļi, kuru dēļ tā bauda likuma aizsardzību. Proti, Komerclikuma 221.panta astotā daļa, kas paredz tiesības valdes loceklim nesaņemt atlīdzību par amata pienākumu pildīšanu parastos apstākļos, nevar kalpot par likumisku „aizsegu” nolūkam ierobežot vai liegt kreditoram tiesības uz parāda piedziņu.
Tādējādi saskaņā ar tiesu prakses atziņām situācija, kad kreditora Civillikuma 1927.pantā noteiktās tiesības prasīt apmierinājumu no dāvanas tiek pakārtotas parādnieka likumā paredzētajām tiesībām negūt ienākumus nolūkā izvairīties no parāda piedziņas, ir acīmredzami negodprātīga attiecībā pret kreditoru un pretēja Civillikuma 1.pantam. Saskaņā ar Civillikuma 1.pantu civiltiesisko attiecību dalībniekiem ir pienākums rēķināties vienam ar otru un ņemt vērā pretējās puses intereses. Tas palīdz novērst gadījumus, kad civiltiesību subjekti savas tiesības izmanto vai pienākumus pilda neattaisnojamā veidā vai neattaisnojamu mērķu sasniegšanai, rīkodamies pēc likuma vai tiesiska darījuma burta, taču pretēji to īstajiem mērķiem.
Līdz ar to gadījumos, kad parādniekam darbspējīgā vecumā nav konstatējami nekādi iztikas līdzekļi (ienākumi) vai īpašumi, uz kuriem būtu vēršama piedziņa kreditora likumisko prasību apmierināšanai, un tajā pašā laikā ir konstatējama parādnieka ilgstoša darbošanās parādnieka laulātajam vai radiniekiem (saistītām personām) piederošu uzņēmumu valdēs bez atlīdzības, kreditors var celt prasību pret minētajiem uzņēmumiem kā apdāvinātajiem, pamatojoties uz Civillikuma 1927.pantu. Turklāt pierādīšanas pienākums šādā gadījumā ir apdāvinātajam, kuram jāpierāda apstākļi, kuru dēļ tas nemaksā valdes loceklim atlīdzību vai kuru dēļ apdāvinātā tiesības un intereses stādāmas augstāk par kreditora tiesībām saņemt parādsaistību izpildi.
Tādējādi jaunākajā judikatūrā ir nostiprinātas atziņas, kas nostiprina kreditora interešu aizsardzību un ierobežo parādnieka izvairīšanos no savu saistību izpildes, sevišķi gadījumos, kad parādniekam darbspējīgā vecumā nav konstatējami nekādi iztikas līdzekļi (ienākumi) vai īpašumi, bet parādnieks kā valdes loceklis pilda savus amata pienākumus bez atlīdzības ar valdes locekli saistīto personu uzņēmumos.
[1] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020.gada 29.oktobra spriedums lietā Nr. C33432217, SKC-288/2020.